Mīlestība kā
– pacietība,
– laipnība,
– pieklājība,
– pazemība,
– dāsnums,
– godīgums ...
– pacietība,
– laipnība,
– pieklājība,
– pazemība,
– dāsnums,
– godīgums ...
Pacietība
Ikkatras laulības attiecības ir saistītas ar gaidīšanu – vai nu mēs gadiem ilgi gaidām, ka dzīvesbiedrs attīstīs noteiktu rakstura īpašību, vai arī gaidām divdesmit minūtes, kamēr sieva veikalā pielaikos džinsus. Taču gaidīšana nav tas pats, kas pacietīga attieksme. Kad mīlestība laulībā kļūst par dzīvesveidu, viens laulātais nemet lokus pa istabu, sacīdams: „Es nesaprotu, kāpēc tu tik ilgi čammājies?” Pacietība var lūgt izmaiņas, bet pacietība nekad nepieprasa izmaiņas. Ja izmaiņas netiek sagaidītas, pacietība pieņem dzīvesbiedra nepilnības.
Kāds vīrs stāstīja: „Vēlējos, kaut mana sieva aiztaisītu atvilktnes, kad viņa izņēmusi vajadzīgo lietu. Taču pēc diviem gadiem es galu galā sapratu, ka viņai nav atvilkņu aiztaisīšanas gēna. Pēc tam es pieņēmu, ka atvilkņu aiztaisīšana ir manā ziņā.” Kāds pretstats attieksmei „māja (vai bērni, vai darbs) ir viņa/viņas ziņā. Ja es to darīšu, es padošos, jo problēmu neizraisīju es.”
Pacietība pacieš citu cilvēku nepilnības. Ir saprotami, ka vīrs dusmotos vai raizētos, kad sieva nepārnāk mājās apsolītajā laikā. Pacietīga attieksme būtu gatava uzklausīt sievas skaidrojumu un saprast viņas viedokli. Pacietība nedod cilvēkiem attaisnojumus, taču atgādina, ka ir nesaprātīgi gaidīt, ka otrs ir nevainojams.
Vienmēr ir iespējamas pozitīvas izmaiņas attieksmē vienam pret otru, un ievirzīt laulību pozitīvā gultnē. Laulība ir nepārtraukts izaugsmes process. Katram ir gan savstarpēji kaitinošas uzvedības iezīmes, gan uzkrītošas vājības, kas sāpina. Pacietība tiek galā ar aizvainojumu un lūdz mainīties. Ja dzīvesbiedrs vēl aizvien nemainās, mīlošs partneris iemācās to kompensēt nevis nosoda. Mēs pacietīgi gaidām, lai otrs mainās, taču mīlestība nav atkarīga no šīm izmaiņām.
Mīlestība nav atkarīga no tā, vai dzīvesbiedrs mainās vai nē.
Laipnība
Apgalvojums, ka sīkas laipnības ikdienas dzīvē var izglābt laulību, nav pārspīlējums. Laipnība rāda, ka mēs otru cilvēku novērtējam. Mēs apzināmies viņa vajadzības, un gribam likt šīs vajadzības pirms savējām. Tas nozīmē būt vērīgam attiecībā uz veidu, kādā dzīvesbiedrs saņem mīlestību. Piemēram, viņš mīlestību izrāda ar krietnu algu, bet viņa vēlējās kopā doties uz sarīkojumiem. Ievērojot aicinājumu būt laipnam, viņš viņu kaut kur aizvestu, pat ja domātu, ka šis ir nelietderīgs laika izmantojums. Šādi viņš izrādītu mīlestību sievai, jo apzināti liktu viņas vajadzības pirmajā vietā.
Tieši tāpat laipnība aicina, lai viņa ievērotu viņa uzcītīgo darbu ģimenes nodrošināšanas labad. Viņa varētu to novērtēt un pateikt viņam, pat ja šis nav galvenais veids, kā viņa vēlas justies mīlēta. Nepieciešamības gadījumā laipnība liktu viņai atteikties no tikšanās ar draugiem – tāpat kā viņš todien ziedoja savu darba laiku. Laipnība teiktu „paldies tev” – neliekot saprast: „nu, beidzot!”-, tādā veidā atzīstot, ka viņa laiks ir vērtīgs.
Kad laipnība kļūst par dzīvesveidu laulībā, kāds gatavo ēst, mazgā traukus, uzkopj grīdas, ved pastaigā suni, apcērt krūmus, apmaksā rēķinus un ģērbj bērnus – un to visu dara ar pozitīvu attieksmi. Šie vārdi var palikt neizteikti, taču attieksme pauž – „man prieks, ka gatavoju šo maltīti tev” un „es labprāt iznesu atkritumus.”
Laipnībā ievirzītās laulībās dzīvesbiedri sarunājas ar savstarpēju cieņu. Sāpinājuma vai dusmu brīžos viņi izsakās, taču viņu vārdi apliecina vienam otra vērtīgumu.
Jo biežāk laipnību praktizējam mēs, jo biežāk dzīvesbiedrs rīkojas laipni. Un zīmīgi – jo laipnāki esam pret kādu cilvēku, jo siltākas jūtas lolojam pret viņu.
Pieklājība
Mūsu kultūras viedokli par laulību raksturo tas, ka mēs visai reti uztveram pieklājību kā laulības sastāvdaļu. Ko mūža apsolījumam nozīmē durvju pieturēšana vai ūdens glāzes pasniegšana? Taču – tā kā pieklājība nozīmē to, ka mēs ikvienu uzskatām par iespējamu draugu, - ja esam pieklājīgi pret dzīvesbiedru, mēs paužam, ka vēlamies stiprināt draudzību. Tas ir svarīgi, jo veiksmīgas laulības atslēga nav tikai mīlestība vienam pret otru, bet arī patika vienam pret otru. Vislaimīgākie precētie pāri ir labi draugi, ne tikai mīļākie vai istabas biedri.
Pieklājības trūkums laulībā ir zīme, ka mīlestība pārim nav dzīvesveids.
Kad laulībā par dzīvesveidu kļūst mīlestība, vīrs un sieva uzdos jautājumus, lai pārliecinātos, ka sapratuši otra sacīto. Kliegšana nebūs viņu stils. Vīrs, sapratis, ka sievai patīk, ja viņš atver viņai automašīnas durvis, to darīs. Savukārt, sapratis, ka sieva pēc tā nekāro, viņš neuztieps savus priekšstatus. Bieži dzirdēts, ka pieklājīgi partneri citu klātbūtnē atzinīgi izsakās viens par otru. Viņi teiks otram paldies par sīkumiem. Viss, ko pāris uzskata par vispārējās pieklājīgās normām, atspoguļosies viņu ikdienas darbībā.
Tāpat kā sūces aizsprostā vēsta par iespējamām lielākām problēmām, pieklājības atmešana laulībā liecina: esam piemirsuši, ka otrs ir vērtīgs.
„Sīkumu” aizmiršanas sekas ir atgādinājums par šo darbiņu lielo nozīmi.
Pazemība
Iespējams, tūlīt pēc apprecēšanās viņš un viņa viens otra labā no daudz kā atsakās. Ienākumi sakumā var nebūt lieli, jo karjera ir attīstības sākumā. Viņi pieņem papildu darbu, lai otram nebūtu tik daudz jāstrādā, apmeklē dzīvesbiedra vecākus, pat ja labprātāk būtu darījuši ko citu. Viņi abi to visu dara, jo augstu vērtē viens otru. Sākumā jā, bet var pienākt diena, kad viņa nesaprot, kāpēc bija jāatsakās no savas karjeras, kāpēc viņam šķiet, ka viņa ir priecīga to darīt. Iespējams, ka viņiem abiem ir taisnība. Viens bija gatavs pakāpties sāņus otra karjeras labad, tomēr gaida atzinību, ka atteikšanās bija vērtīga. Nesaņemot šo apliecinājumu vārdos, pieaug aizvainojums. Tāpat aizvainojums pieaug, atskatoties pagātnē viņa varbūt laulības sākumā bija rīkojusies pazemīgi tāpēc, ka uzskatīja – tas ir labi attiecībām, bet tagad viņa šaubās, vai tas bija to vērts.
Pazemību definē „kā sirdsmieru, kas ļauj palikt malā, lai apliecinātu kāda cita vērtīgumu.” Ja patiešām augstu vērtējam savu dzīvesbiedru, mēs ļoti vēlamies, lai viņam/viņai dzīvē veicas. Pazemīgs gars nes sirdsmieru, jo „viņu” panākumus neuztveram kā kaitējumu „saviem panākumiem”.
Tiesa, profesionālās sekmes var ietekmēt gan sievas piekāpšanās vīra karjeras labad vai otrādi, gan atļauju sievai/vīram atstāstīt lielisku epizodi, lai gan gribas to darīt pašam, gan iedrošinājums dzīvesbiedram pieņemt izaicinājumus darbā, taču jāatceras, ka neviltota mīlestība maina vārdu „sekmīgs” un „veiksmīgs” nozīmi.
Patiesas sekmes izriet no vēlēšanās apliecināt otra vērtīgumu, stiprinot attiecības, - pat ja tiek riskēts ar atteikšanos no kaut kā.
Dāsnums
„Ko tu visvairāk vēlētos, lai tavs vīrs dara?”
„Es vēlētos, lai viņš mani noskūpsta, kad dienas beigās mēs satiekamies. Es vēlētos parunāties pirms gulētiešanas – nevis par bērniem, bet kaut ko citu. Es gribētu, lai mēs laiku pa laikam kaut kur aizietu divatā.”
„Ko tu visvairāk vēlētos, lai tava sieva dara?”
„Es vēlētos, lai viņa pamana, ka es daru visu iespējamo mūsu ģimenes labad. Es vēlētos, lai nedēļas nogalēs viņa ļauj man kādu brīdi pabūt vienatnē. Es vēlētos, lai viņa biežāk uzkopj virtuvi nevis gaida, kad to izdarīšu es. Es vēlētos, lai viņa nerunā par to, kas aplams mūsu laulībā, it kā tā būt mana vaina.”
Šādas vai līdzīgas iespējams ir daudzu dzīvesbiedru vēlēšanās, taču diemžēl daudzreiz tās paliek tikai domu līmenī, vārdos neizteiktas.
Mīlestībai kļūstot par dzīvesveidu laulībā, abi – gan vīrs, gan sieva – meklēs veidus, kā uzlabot partnera dzīvi. Pirmām kārtām viņi velta viens otram laiku. Divdesmit minūtes uz dīvāna, skatoties, klausoties un daloties domās, varbūt neietilpst sākotnējos priekšstatos par mīlestību. Mīlošs pāris dalās savos talantos un prasmēs. Ēst gatavošana, zāles pļaušana, drēbju gludināšana, mēbeļu uzkopšana – tās visas ir iespējas mīlestības izpausmēm.
Mīlestības pilnā laulībā devīga attieksme ietekmēs arī pāra naudas darījumus. Atklāti pārspriežot finanses un kopīgi pieņemot lēmumus, apliecina savstarpēju cieņu un vērtīgumu. Neuztverot naudu kā „manu naudu” un „tavu naudu”, bet gan kā „mūsu naudu”. Patiesi mīlošs pāris redz sevi kā komandu. Nav nozīmes, vai viens pelna vairāk par otru, pāris sadarbojas, lai dzīve rit savu gaitu, un tādējādi viss pienesums ir kopīgu centienu iznākums.
Dāsnums ģimenē sekmē dāsnumu ārpus ģimenes – un otrādi. Dāsna došana citiem, palīdz mums saskatīt pašu problēmas plašākā kontekstā.
Godīgums
Kad mīlestība kļūst par dzīvesveidu laulībā, neviens partneris neļauj uzkrāties aizvainojumiem. Mīlestība saka: „varbūt tas ir aplami, taču es jūtos… vai varam atrast labāku ceļu, lai to paveiktu?” Un atkal – mīlestība nepieprasa, bet meklē trajektoriju, kurā abi jūtas cienīti kā personības.
Pāri bieži zaudē daudz iespēju sarunāties atklāti. Ja viens ar otru runātu atklāti par savām izjūtā, varētu izvairīties no liekiem aizvainojumiem. Tā vietā daudzi gadiem gaida, lai otrs to izprastu pats.
Vajadzība pēc detaļu un izjūtu precizēšanas ar dzīvesbiedru nav sakāves punkts. Pat vismīlošākie pāri nepieņem, ka partneri spēj lasīt domas. Kā kāds sacīja: „Man patīk, ja sieva pasaka, kā viņa jūtas. Man nav jāuztraucas, vai viņa nestaigā apkārt skumdama.” Gadiem ilga skumšana var sapostīt laulību. Īstums aicina teikt patiesību.
Informācijas neizpaušana vai šmaukšanās raisa ne tikai aizvainojumu, bet arī bezkaunīgus melus. Tas ir nelāgs paradums, kad savtīgu interešu dēļ praktizē īstenu maldināšanu.
Protams, mēs nevaram kādu piespiest būt godīgam pret mums. Taču, ja dzīvojam maksimāli godīgi un runājam patiesību, mēs atbrīvojam sevi krietnai mīlestībai un radām telpu, kur kāds cits var mīlēt mūs. Bez godīguma visas pārējās mīloša cilvēka iezīmes ir nepilnīgas.
Ikkatras laulības attiecības ir saistītas ar gaidīšanu – vai nu mēs gadiem ilgi gaidām, ka dzīvesbiedrs attīstīs noteiktu rakstura īpašību, vai arī gaidām divdesmit minūtes, kamēr sieva veikalā pielaikos džinsus. Taču gaidīšana nav tas pats, kas pacietīga attieksme. Kad mīlestība laulībā kļūst par dzīvesveidu, viens laulātais nemet lokus pa istabu, sacīdams: „Es nesaprotu, kāpēc tu tik ilgi čammājies?” Pacietība var lūgt izmaiņas, bet pacietība nekad nepieprasa izmaiņas. Ja izmaiņas netiek sagaidītas, pacietība pieņem dzīvesbiedra nepilnības.
Kāds vīrs stāstīja: „Vēlējos, kaut mana sieva aiztaisītu atvilktnes, kad viņa izņēmusi vajadzīgo lietu. Taču pēc diviem gadiem es galu galā sapratu, ka viņai nav atvilkņu aiztaisīšanas gēna. Pēc tam es pieņēmu, ka atvilkņu aiztaisīšana ir manā ziņā.” Kāds pretstats attieksmei „māja (vai bērni, vai darbs) ir viņa/viņas ziņā. Ja es to darīšu, es padošos, jo problēmu neizraisīju es.”
Pacietība pacieš citu cilvēku nepilnības. Ir saprotami, ka vīrs dusmotos vai raizētos, kad sieva nepārnāk mājās apsolītajā laikā. Pacietīga attieksme būtu gatava uzklausīt sievas skaidrojumu un saprast viņas viedokli. Pacietība nedod cilvēkiem attaisnojumus, taču atgādina, ka ir nesaprātīgi gaidīt, ka otrs ir nevainojams.
Vienmēr ir iespējamas pozitīvas izmaiņas attieksmē vienam pret otru, un ievirzīt laulību pozitīvā gultnē. Laulība ir nepārtraukts izaugsmes process. Katram ir gan savstarpēji kaitinošas uzvedības iezīmes, gan uzkrītošas vājības, kas sāpina. Pacietība tiek galā ar aizvainojumu un lūdz mainīties. Ja dzīvesbiedrs vēl aizvien nemainās, mīlošs partneris iemācās to kompensēt nevis nosoda. Mēs pacietīgi gaidām, lai otrs mainās, taču mīlestība nav atkarīga no šīm izmaiņām.
Mīlestība nav atkarīga no tā, vai dzīvesbiedrs mainās vai nē.
Laipnība
Apgalvojums, ka sīkas laipnības ikdienas dzīvē var izglābt laulību, nav pārspīlējums. Laipnība rāda, ka mēs otru cilvēku novērtējam. Mēs apzināmies viņa vajadzības, un gribam likt šīs vajadzības pirms savējām. Tas nozīmē būt vērīgam attiecībā uz veidu, kādā dzīvesbiedrs saņem mīlestību. Piemēram, viņš mīlestību izrāda ar krietnu algu, bet viņa vēlējās kopā doties uz sarīkojumiem. Ievērojot aicinājumu būt laipnam, viņš viņu kaut kur aizvestu, pat ja domātu, ka šis ir nelietderīgs laika izmantojums. Šādi viņš izrādītu mīlestību sievai, jo apzināti liktu viņas vajadzības pirmajā vietā.
Tieši tāpat laipnība aicina, lai viņa ievērotu viņa uzcītīgo darbu ģimenes nodrošināšanas labad. Viņa varētu to novērtēt un pateikt viņam, pat ja šis nav galvenais veids, kā viņa vēlas justies mīlēta. Nepieciešamības gadījumā laipnība liktu viņai atteikties no tikšanās ar draugiem – tāpat kā viņš todien ziedoja savu darba laiku. Laipnība teiktu „paldies tev” – neliekot saprast: „nu, beidzot!”-, tādā veidā atzīstot, ka viņa laiks ir vērtīgs.
Kad laipnība kļūst par dzīvesveidu laulībā, kāds gatavo ēst, mazgā traukus, uzkopj grīdas, ved pastaigā suni, apcērt krūmus, apmaksā rēķinus un ģērbj bērnus – un to visu dara ar pozitīvu attieksmi. Šie vārdi var palikt neizteikti, taču attieksme pauž – „man prieks, ka gatavoju šo maltīti tev” un „es labprāt iznesu atkritumus.”
Laipnībā ievirzītās laulībās dzīvesbiedri sarunājas ar savstarpēju cieņu. Sāpinājuma vai dusmu brīžos viņi izsakās, taču viņu vārdi apliecina vienam otra vērtīgumu.
Jo biežāk laipnību praktizējam mēs, jo biežāk dzīvesbiedrs rīkojas laipni. Un zīmīgi – jo laipnāki esam pret kādu cilvēku, jo siltākas jūtas lolojam pret viņu.
Pieklājība
Mūsu kultūras viedokli par laulību raksturo tas, ka mēs visai reti uztveram pieklājību kā laulības sastāvdaļu. Ko mūža apsolījumam nozīmē durvju pieturēšana vai ūdens glāzes pasniegšana? Taču – tā kā pieklājība nozīmē to, ka mēs ikvienu uzskatām par iespējamu draugu, - ja esam pieklājīgi pret dzīvesbiedru, mēs paužam, ka vēlamies stiprināt draudzību. Tas ir svarīgi, jo veiksmīgas laulības atslēga nav tikai mīlestība vienam pret otru, bet arī patika vienam pret otru. Vislaimīgākie precētie pāri ir labi draugi, ne tikai mīļākie vai istabas biedri.
Pieklājības trūkums laulībā ir zīme, ka mīlestība pārim nav dzīvesveids.
Kad laulībā par dzīvesveidu kļūst mīlestība, vīrs un sieva uzdos jautājumus, lai pārliecinātos, ka sapratuši otra sacīto. Kliegšana nebūs viņu stils. Vīrs, sapratis, ka sievai patīk, ja viņš atver viņai automašīnas durvis, to darīs. Savukārt, sapratis, ka sieva pēc tā nekāro, viņš neuztieps savus priekšstatus. Bieži dzirdēts, ka pieklājīgi partneri citu klātbūtnē atzinīgi izsakās viens par otru. Viņi teiks otram paldies par sīkumiem. Viss, ko pāris uzskata par vispārējās pieklājīgās normām, atspoguļosies viņu ikdienas darbībā.
Tāpat kā sūces aizsprostā vēsta par iespējamām lielākām problēmām, pieklājības atmešana laulībā liecina: esam piemirsuši, ka otrs ir vērtīgs.
„Sīkumu” aizmiršanas sekas ir atgādinājums par šo darbiņu lielo nozīmi.
Pazemība
Iespējams, tūlīt pēc apprecēšanās viņš un viņa viens otra labā no daudz kā atsakās. Ienākumi sakumā var nebūt lieli, jo karjera ir attīstības sākumā. Viņi pieņem papildu darbu, lai otram nebūtu tik daudz jāstrādā, apmeklē dzīvesbiedra vecākus, pat ja labprātāk būtu darījuši ko citu. Viņi abi to visu dara, jo augstu vērtē viens otru. Sākumā jā, bet var pienākt diena, kad viņa nesaprot, kāpēc bija jāatsakās no savas karjeras, kāpēc viņam šķiet, ka viņa ir priecīga to darīt. Iespējams, ka viņiem abiem ir taisnība. Viens bija gatavs pakāpties sāņus otra karjeras labad, tomēr gaida atzinību, ka atteikšanās bija vērtīga. Nesaņemot šo apliecinājumu vārdos, pieaug aizvainojums. Tāpat aizvainojums pieaug, atskatoties pagātnē viņa varbūt laulības sākumā bija rīkojusies pazemīgi tāpēc, ka uzskatīja – tas ir labi attiecībām, bet tagad viņa šaubās, vai tas bija to vērts.
Pazemību definē „kā sirdsmieru, kas ļauj palikt malā, lai apliecinātu kāda cita vērtīgumu.” Ja patiešām augstu vērtējam savu dzīvesbiedru, mēs ļoti vēlamies, lai viņam/viņai dzīvē veicas. Pazemīgs gars nes sirdsmieru, jo „viņu” panākumus neuztveram kā kaitējumu „saviem panākumiem”.
Tiesa, profesionālās sekmes var ietekmēt gan sievas piekāpšanās vīra karjeras labad vai otrādi, gan atļauju sievai/vīram atstāstīt lielisku epizodi, lai gan gribas to darīt pašam, gan iedrošinājums dzīvesbiedram pieņemt izaicinājumus darbā, taču jāatceras, ka neviltota mīlestība maina vārdu „sekmīgs” un „veiksmīgs” nozīmi.
Patiesas sekmes izriet no vēlēšanās apliecināt otra vērtīgumu, stiprinot attiecības, - pat ja tiek riskēts ar atteikšanos no kaut kā.
Dāsnums
„Ko tu visvairāk vēlētos, lai tavs vīrs dara?”
„Es vēlētos, lai viņš mani noskūpsta, kad dienas beigās mēs satiekamies. Es vēlētos parunāties pirms gulētiešanas – nevis par bērniem, bet kaut ko citu. Es gribētu, lai mēs laiku pa laikam kaut kur aizietu divatā.”
„Ko tu visvairāk vēlētos, lai tava sieva dara?”
„Es vēlētos, lai viņa pamana, ka es daru visu iespējamo mūsu ģimenes labad. Es vēlētos, lai nedēļas nogalēs viņa ļauj man kādu brīdi pabūt vienatnē. Es vēlētos, lai viņa biežāk uzkopj virtuvi nevis gaida, kad to izdarīšu es. Es vēlētos, lai viņa nerunā par to, kas aplams mūsu laulībā, it kā tā būt mana vaina.”
Šādas vai līdzīgas iespējams ir daudzu dzīvesbiedru vēlēšanās, taču diemžēl daudzreiz tās paliek tikai domu līmenī, vārdos neizteiktas.
Mīlestībai kļūstot par dzīvesveidu laulībā, abi – gan vīrs, gan sieva – meklēs veidus, kā uzlabot partnera dzīvi. Pirmām kārtām viņi velta viens otram laiku. Divdesmit minūtes uz dīvāna, skatoties, klausoties un daloties domās, varbūt neietilpst sākotnējos priekšstatos par mīlestību. Mīlošs pāris dalās savos talantos un prasmēs. Ēst gatavošana, zāles pļaušana, drēbju gludināšana, mēbeļu uzkopšana – tās visas ir iespējas mīlestības izpausmēm.
Mīlestības pilnā laulībā devīga attieksme ietekmēs arī pāra naudas darījumus. Atklāti pārspriežot finanses un kopīgi pieņemot lēmumus, apliecina savstarpēju cieņu un vērtīgumu. Neuztverot naudu kā „manu naudu” un „tavu naudu”, bet gan kā „mūsu naudu”. Patiesi mīlošs pāris redz sevi kā komandu. Nav nozīmes, vai viens pelna vairāk par otru, pāris sadarbojas, lai dzīve rit savu gaitu, un tādējādi viss pienesums ir kopīgu centienu iznākums.
Dāsnums ģimenē sekmē dāsnumu ārpus ģimenes – un otrādi. Dāsna došana citiem, palīdz mums saskatīt pašu problēmas plašākā kontekstā.
Godīgums
Kad mīlestība kļūst par dzīvesveidu laulībā, neviens partneris neļauj uzkrāties aizvainojumiem. Mīlestība saka: „varbūt tas ir aplami, taču es jūtos… vai varam atrast labāku ceļu, lai to paveiktu?” Un atkal – mīlestība nepieprasa, bet meklē trajektoriju, kurā abi jūtas cienīti kā personības.
Pāri bieži zaudē daudz iespēju sarunāties atklāti. Ja viens ar otru runātu atklāti par savām izjūtā, varētu izvairīties no liekiem aizvainojumiem. Tā vietā daudzi gadiem gaida, lai otrs to izprastu pats.
Vajadzība pēc detaļu un izjūtu precizēšanas ar dzīvesbiedru nav sakāves punkts. Pat vismīlošākie pāri nepieņem, ka partneri spēj lasīt domas. Kā kāds sacīja: „Man patīk, ja sieva pasaka, kā viņa jūtas. Man nav jāuztraucas, vai viņa nestaigā apkārt skumdama.” Gadiem ilga skumšana var sapostīt laulību. Īstums aicina teikt patiesību.
Informācijas neizpaušana vai šmaukšanās raisa ne tikai aizvainojumu, bet arī bezkaunīgus melus. Tas ir nelāgs paradums, kad savtīgu interešu dēļ praktizē īstenu maldināšanu.
Protams, mēs nevaram kādu piespiest būt godīgam pret mums. Taču, ja dzīvojam maksimāli godīgi un runājam patiesību, mēs atbrīvojam sevi krietnai mīlestībai un radām telpu, kur kāds cits var mīlēt mūs. Bez godīguma visas pārējās mīloša cilvēka iezīmes ir nepilnīgas.
Ziņas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru